Igaunijā mēs dziļāk nebraucām, bijām pie robežas, netālu no Misso. Ļoti gleznaina vieta. Tik daudz pauguru, ka augstuma kāpums pirmajā dienā pēc barometra bija 750 metri. Tas Baltijai ir tiešām ļoti daudz. Pa ceļam iegriezāmies pie kaut kāda noplukuša, dīvaina paskata 🗼, kur kāpnes iekārtotas tā, ka rāpjoties augšā, tu pats sev traucē. Kad nokāpām, pienāca 👴 no blakus viensētas un sāka ar mums runāties stipri igauniskotā krievu valodā. Saprast nebija viegli, bet mēs tomēr uzzinājām, ka to 🗼 viņš ir uzbūvējis prikola pēc, un šis – jau ceturtais! Uzreiz kļuva priecīgi, ka pārdzīvojām šo vizīti. Jo pilnīgi nav zināms, vai čuvakam ir celtnieka izglītība un projekts ar slodžu aprēķiniem. Neskatoties uz to, viņš ir malacis, ka kaut ko tādu rada - lielākā daļa cilvēku laukos truli buhā, vismaz Latvijā. Varbūt tajā ir tas noslēpums, kāpēc igauņi mūs tik stipri apdzen. Viņiem ir ļoti izplatīta 🍎🍏 un 🍅🥒 tirgošana ceļmalās pēc pašapkalpošanās principa - iemet naudu, paņem ābolus. Es ko tādu arī Lietuvā redzēju, turklāt ar medu!. Un pat Latvijā vietām tā ir. Bet lūk, cilvēki, kas atbrauc no valsts, kuru nedrīkst nosaukt, bišķiņ paliek uz pauzes no tāda futūrisma.
Ceru, ka kādreiz mēs dzīvosim pasaulē, kur tas būs norma.
